22/06/2023

Plastiskā ķirurģija - mītiem apvīta, bet vienmēr tik intriģējoša un saistoša tēma... Man tā ir ikdiena.

Vēl vakar, man sanāca kurioza situācija… biju iebraukusi Alfā, Rimi, iepirkt vakariņas, kad pie manis piesteidzās priecīga sieviete: “Ak, Dievs, dakter, cik labi jūs šeit satikt… nekā nevarēju pierakstīties… vai jums būtu iespēja kaut tepat kabīnē apskatīt manu problēmu un pateikt īsumā - ko darīt …”

Ko man pašai nozīmē plastiskā ķirurģija? Tā ir māksla, radošs process, kurā savas profesionālās zināšanas varu apvienot ar gaumi un estētisko izjūtu! Es patiesi varu teikt, ka nu jau vairāk kā 20 gadus palīdzu piepildīt cilvēku sapņus un ikdienā uzlaboju viņu dzīves kvalitāti. 

Esmu šeit, lai pastāstītu jums savu stāstu, jo iespējams ar savu dzīvi, domāšanu un piemēru varu šodien iedvesmot arī kādu no jums pieņemt savu lēmumu.

Esmu plastikas ķirurģe ar vairāk kā 20 gadu nepārtraukta darba stāžu, 12 gadu oficiālā apmācības periodu, lai par tādu kļūtu, un vēljoprojām mācos. Katru dienu mācos - gan kā cilvēks un personība, gan kā speciālists un uzņēmuma vadītāja - esmu īpašniece vienai no lielākajām un modernākajām privātām plastiskās ķirurģijas un estētiskās medicīnas privātklīnikām Baltijā. Pēc šāda ievada sabiedrībā parasti rodas konkrēti stereotipi un pavisam noteikts viedoklis. Taču tā ir šī brīža aisberga redzamā vai iluzorā daļa, bet vislielākā un ārējām acīm paslēptā ir tieši aisberga neredzamā daļa. Un tieši tā ir par lēmumiem - drosmīgiem lēmumiem, kas maina visu dzīvi! Tie nebūt nav ne viegli, ne vienkārši! Bet šodien varu droši teikt – galvenā vērtība tajā visā ir piedzīvotais. No sirds varu sev un jums šeit no skatuves teikt - ka neko, pilnīgi neko es savā dzīvē nenožēloju! Pat šodien, zinot dažādos notikumu pavērsienus, neko es nemainītu, jo visam ir bijusi tik ļoti īpaša un tik īsta garša, tajā visā ir bijusi mana sirds!

Mans dzīves un nu arī klīnikas moto ir JUSTIES LABĀK  - TĀ NAV VEIKSME, TAS IR LĒMUMS.

Manā izpratnē visas lielās dzīves pārmaiņas sākas tieši ar lēmumu, ko pieņemam pašas sevī, dziļi sajūtot sirdī, neskatoties ne uz apkārtējo šaubām un norādēm, ne arī uz pašas bailēm spert pirmo soli nezināmajā.

Tie ir drosmīgi lēmumi, konkrēti un brīžiem pat ļoti grūti lēmumi, bet, kas dod iespēju justies labāk!

Un tikai tad nāk veiksme, kad esi savu lēmumu pieņēmusi, savu JĀ pateikusi un ar to pagriezusi dzīves lielo Likteņratu!

Bet aiz lēmuma noteikti jāseko rīcībai. Vispirms ir lēmums, tad rīcība, fokuss uz savu mērķi un jā, arī pacietība, neatlaidība un smags darbs.

Protams, arī bez veiksmes nekur, bet, manuprāt, tā nerodas pati no sevis. Veiksme ir jānopelna, pie tās ir jāstrādā. Tā ir pieņemto lēmumu virkne, konkrētas darbības un attieksme, kas rada labvēlīgus apstākļus! Jo bez lēmuma piecelties, iet, uzdrošināties un pateikt JĀ, nekādas veiksmes arī nevar būt - tai tiek vienkārši deguna priekšā aizvērtas durvis!

Esmu uzaugusi spēcīgā dzimtā, ar dziļām un pamatīgām saknēm, inteliģentu vidi un saulainu bērnību. Nav mums bijusi ne materiālā bagātība, ne kādi atstāti mantojumi vai iekoptas pēctecības takas, bet esmu izjutusi lielu mīlestību, atbalstu un aizsardzību no savējiem. Jau no 21 gada vecuma uzsāku savu patstāvīgo ģimenes dzīvi, toreiz bijām absolūti pliki studentiņi, bez centa pie dvēseles .. Dzīvojām Āgenskalnā, ar malku kurināmā 15 m2 istabiņā, ēst gatavojām ārā uz tūristu petrolejas lampiņas, ko vīrs bija nopircis Latgalītes krāmu tirgū… un ik sestdienu ar tramvaju devāmies uz tirgu iepirkt miltus, olu un piena pulveri, jo tā sanāca lētāk … ūdens bija pašiem un ilgi varējām dzīvot uz pankūkām vien …:) 

Ai, tā nabadzība, kādā sākām un kā tikām galā - par to varētu veselu grāmatu uzrakstīt, bet tā bija laba pieredze, jo nu zinu, kā tikt galā jebkurā situācijā un kā tas ir - visu uzsākt dzīvē no absolūtas nulles! 

Vienmēr savā dzīvē esmu mēģinājusi katru darbiņu - lielu vai mazu - izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, kārtīgi un precīzi, jo citādi vienkārši pati sev nevarētu pieļaut. Vienmēr mēģinu iedot no sevis labāko, ko spēju! Skolu pabeidzu ar zelta medaļu, augstskolu ar izcilību un sarkano diplomu.

Bet mediķos jau 3.kursā sapratu, ka vēlos radīt, vēlos pati savām rokām veidot darbus un redzēt pabeigtu rezultātu, par ko pašai un citiem būtu prieks! Un manī piedzima doma un lēmums par estētisko plastisko ķirurģiju - kurā ir apvienota gan māksla, gan gaume, gan ļoti augsts un precīzs profesionālisms. BET – tajos laikos Latvijā šo nozari vēl nevarēja apgūt - to darīja tikai dažās privātajās praksēs un nebija ne rezidentūras, ne apmācības programmas un … tur nebija vietas SIEVIETĒM!! 

Bet manī dzīvoja lēmums - iet savu ceļu, ko tik ļoti izjutu par SAVU! 

Izturēju ļoti lielo konkurenci un iestājos vispārējas ķirurģijas rezidentūrā, katru brīvo brīdi pavadot Gaiļezera slimnīcā mikroķirurģijas nodaļā, voluntējot un nakts dežūrās lāpot dažādus iereibušus pilsoņus… Pēc 2 gadiem, kad bija jāizvēlas ķirurģijas subspecialitāte, gāju ar priekšlikumu, lūgumu pie vadības - ka es nepretendēju ne uz ko - ne vietu nodaļā, ne nodrošinājumu, tik - lūdzu dod man IESPĒJU mācīties, par pārējo - gan tikšu galā, jo iešu savu ceļu…

Un tā es tiku sadzirdēta - Latvijā pirmo reizi tika atvērta plastiskās ķirurģijas rezidentūra un es kļuvu ne tikai par pirmo oficiālo rezidenti, bet arī par pirmo sievieti Latvijā, kas no malas ir iekļuvusi šajā pulciņā…

Veiksme? Varbūt… bet bez lēmuma, sirdsbalss, atklātības un uzdrošināšanās tai durvis paliktu aizvērtas.

Estētiskai plastiskai ķirurģijai Latvijā toreiz nebija bāzes un programmas apmācībai, bet man savs ceļš skaidrs, uzņēmība un enerģija pietiekama un arī skolā iegūtas izcilas angļu valodas zināšanas. Tāpēc, kad rokās patrāpījās pirmais ārzemēs izdotais plastiskās ķirurģijas žurnāls, no pēdējās lapas izrakstīju visas klīnikas, kur pasaulē nodarbojas un apmāca estētiskajā ķirurģijā.

Uzrakstīju un nosūtīju 40 dažādām pasaules klīnikām vēstules - kā jau tajos laikos pienācās - aploksnēs, ar markām – ar stāstu par sevi, iegūto izglītību, vēlmi mācīties, ka esmu savā valstī pirmā rezidente oficiālajā rezidentūras programmā bez iespējas iemācīties šeit estētisko sadaļu un ar stipri ierobežotiem līdzekļiem.

Toreiz man jau bija divi no trim mazajiem bērniem, 3 darbi un medicīnas studijas. Dulls, bet drosmīgs lēmums, sekojot SAVAM aicinājumam, kas izmainīja visu manu dzīvi!

Atpakaļ saņēmu mazāk par 10 vēstulēm - vairums no ASV - jā, lūdzu - 100 000 $ gadā un varat braukt mācīties… un divas, kas bija mani pareizi sadzirdējušas - stipendiju piedāvāja Korejā, bet Somijā vienkārši aicināja uz darba interviju. Saprotot, ka Korejas cilvēku tipāžs un operāciju metodes atšķiras no mūsu reģiona, nolēmu likt likmes uz Somiju …

Kad piezvanīju - man teica - lūdzu rīt no rīta, plkst. 9:00 esiet klāt klīnikā Helsinkos uz darba interviju…. Tai mirklī es biju pusceļā uz laukiem Kolkā pie bērniem, bet izkāpu no autobusa, apgriezos, ar stopiem atbraucu atpakaļ uz Rīgu un nopirku biļetes - ilgo variantu - autobusa un prāmja biļetes no Rīgas caur Tallinu uz Helsinkiem, jo avio man naudas nepietika. Pa ceļam nakts reisā man blakus sēdēja nu ļoti apaļš un absolūti piedzeries soms, kas aizņēma savu un pusi manas sēdvietas, briesmīgi oda un, krākdams, krita man virsū visu ceļu… Tallinā iebraucu nakts vidū tumsā un lielā aukstumā, staigāju pāris stundas pa ielām turpu šurpu, lai nedaudz sasiltu un pārvarētu bailes … un domāju… ko es te vispār daru?? Vēl šodien pati brīnos - kā nenobijos un nepagriezos atpakaļ … kā pēc visiem pārbaudījumiem neatmetu visam ar roku… jo biju taču vēl pavisam jauna un nepieredzējusi meitene, kas devās iekšā absolūti nezināmajā, un mājās arī uz to brīdi man palika tik daudz pienākumu …

Bet, acīmredzot, jau toreiz šis lēmums bija neatgriezeniski iekustinājis notikumu gaitu, kurai man atlika tikai uzticēties un aktīvi sekot. Tajā brīdī man nebija gatavas formulas vai šādi secinājumi, bet laikam jau kā sieviete intuitīvi sajutu, ka - lai kaut ko sasniegtu, lai piepildītu savus sapņus, ir jāpieņem lēmumi, bieži vien riskanti un drosmīgi, un jārīkojas, jo tikai tādā veidā Visumā tiek iekustinātas lietas un sāk Tavā ceļā piebiedroties cilvēki, sāk notikt notikumi, kas savirknē veselu veiksmes ķēdīti, jo Tu vienkārši esi pieņēmusi lēmumu - IET SAVU CEĻU!

Somijā nokļuvu vienīgajā privātajā plastiskās ķirurģijas klīnikā, kur apmāca estētisko sadaļu, uz kuru rindā stāv arī visi Somijas plastiskās ķirurģijas rezidenti… bet pieņēma mani… un, tā kā man nepietika naudas, lai atļautos īrēt dzīvokli - ierādīja man vienu palātiņu klīnikā, kur tad arī dzīvoju un strādāju! Klīnikā personālu ēdināja 1 x dienā, tā tad arī bija visa mana ēšana… citreiz naktīs aizmigt nevarēju no tā, cik skaļi man kurkstēja vēders… atpakaļ, mājās braucot, man bija pamatīgi ar jostu jāsavelk drēbes, jo nekas vairs nederēja …

Vīrs ar bērniem kādreiz brīvdienās atbrauca ciemos un tā mēs tur visi kopā arī dzīvojām - tai vienā pacientu palātā… Citreiz domāju - diez, vai mūsdienās kas tāds vispār būtu iespējams? Bet tie bija citi un patiesi labi laiki!

Naudas man nepietika, bet pietika uzņēmības - biju katru dienu pirmā, kas sagaida personālu un pacientus un pēdējā, kas viņus pavada… asistēju visās operācijās, darīju visus darbiņus, kur vien varēju palīdzēt … un mācījos, mācījos, mācījos.

Un tā šis plastikas ķirurgs kļuva par manu pirmo Ķirurģijas Tēvu, arī vēlāk daudzus gadus ik pa laikam braucu mācīties un strādāt pie viņiem klīnikā, līdz atkal – notikumu un veiksmes ķēdīte darīja savu – kādā no reizēm iepazinos ar šīs klīnikas amerikāņu draugiem, sadraudzējos un man tika dota iespēja iekļūt Amerikas apmācības programmā, pat ar nelielu stipendiju, kuras laikā pabiju un mācījos daudzās klīnikās ne tikai Teksasā, bet arī Ņujorkā pie vieniem no pasaules vadošajiem speciālistiem.

Īpašs veiksmes vai pat Pelnrušķītes stāsts?

Šodien es varu apstiprināt, ka tas nebūtu bijis iespējams bez iekšējā dzinuļa un patiesi drosmīgiem lēmumiem!

Arī uz šodienu mans profesionālās dzīves augstākais sasniegums – pašas izlolota un no nulles uzbūvēta plaša un moderna plastiskās ķirurģijas un estētiskās medicīnas klīnika ir kā apliecinājums manam moto: “Justies labāk - tā nav veiksme, tas ir lēmums!” Toreiz tas bija ļoti drosmīgs lēmums un lēciens absolūti nezināmajā, kas pa ceļam gan deva, gan paņēma … Bet rezultāts ir viennozīmīgs - JUSTIES LABĀK! Un tā jūtos ne tikai es, bet arī kolēģi un tie mūsu klīnikas klienti, kas paši sevī ir pieņēmuši šādu lēmumu - justies labāk.  

Savā darbā es patiesi vairāk jūtos kā māksliniece, kam, protams, ir perfekti jāpārzina medicīnas joma, anatomija un tehnikas, bet es ik reizi tomēr radu unikālu mākslas darbu. Katram māksliniekam ir savs materiāls, ar ko tas strādā - citam tas ir māls, citam audums, marmors vai koks… man ir īpašs materiāls - dzīvs, kas darbojas vienā kopējā komandā ar mani un dabu! Tāpēc par pacientu izvēlēm es vienmēr esmu uzsvērusi – mūsu katra ķermenis ir mūsu mājas, kur vēlamies justies komfortabli, omulīgi, mājīgi - tieši tā, kā tikai pašam ir labi un ērti! Un neviens no malas nevar pateikt, kur likt dīvānu, cik lielu vai kādā krāsā to izvēlēties, kādus dekorus izmantot, uzturēt šādu vai tādu kārtību vai nekārtību! 

Tās ir manas mājas un veidoju tās tieši tā, kā pati jūtos ērti, jo citu man nav un jādzīvo būs visu mūžu! Tāpēc, kamēr tas netraucē kaimiņus vai neiejaucas apkārtējo dzīvē, kas notiek manās mājās, ir tikai un vienīgi mana darīšana! 

Tāpēc, mīļās dāmas, arī kā profesionālis šodien jūs aicinu - pieņemiet lēmumus, tikai dziļi ieskatoties sevī, ne modē, draudzeņu vai vīriešu viedokļos, jo tikai pašas arī ar sevi visilgāk pavadīsiet laiku kopā - 24/7 un visu mūžu, lai kas arī mainītos apkārtējā pasaulē! Tāpēc veidojiet un attīstiet savas mājas pēc savas sajūtas, lai jūtieties labāk - tieši tā, kā pati vēlaties!

Ko es novēlu jums šodien paņemt līdzi? Tev nav svešās acīs jāmeklē atļauja. ATĻAUJ SEV PATI! Tevī ir viss, kas Tev ir vajadzīgs! Dod SEV iespēju! Tu esi tāda vienīgā un tādēļ arī ekskluzīva un unikāli lieliska. Un tikai Tu pati zini, kas Tev vajadzīgs. Atļaujies būt, atļaujies gribēt, atļaujiet teikt JĀ, pieņemt lēmumus, izplest spārnus un lēkt, spert pirmo soli - lai lidotu!

Dzīvei ir jābūt kā kardiogrammai - augšup un lejup, izolīnija vairs nav dzīvība. Ir labi saprast, ka viss ir pārejošs - diemžēl arī labais - tāpēc izbaudām un pateicamies skaistajiem mirkļiem, kamēr tie ir, un zinām, ka arī sliktais un grūtais kādreiz pāries - bet tās jau ir labās ziņas! Katra mēs varam izvēlēties, kādu vēlamies redzēt savu dzīvi – mierīgu un līdzsvarotu vai interesantu un piedzīvojumiem bagātu - pilnu ar pipariņiem un rozīnītēm. Bet tad ir jārēķinās, kā naudas ieguldījumu gadījumā - iesiet mēreno un paredzamo ceļu – kas arī nav nepareiza izvēle, vai riskanto, bet ilgtermiņā interesanto un ar lielākiem ieguvumiem.

Es izvēlos dzīvot uz pilnu apgriezienu, tāpēc pa ceļam gadās arī bedres un rētas, bet tad arī dzīves garša, pieredze un apziņas paplašināšanās ir divreiz lielāka.

Tāpēc vēl viena atziņa man jums ir, ar ko šodien aiziet mājās - ej un dari! Ja Evija varēja, es arī varu! Ja kaut ko iekšēji ilgi jūti, tad pārdomā un izanalizē, bet pēc tam gan - atmet visus jautājumus un nedrošību, un vienkārši dari! Jo tikai darot un sperot arvien nākamo soli, paveras nezināmā sienas un Tu sāc saredzēt nākamos soļus savā ceļā! Uzdrīksties iet SAVU CEĻU! Un Tev sanāks, Tev noteikti sanāks! Nāks un pievilksies klāt Tev paredzētie cilvēki, radīsies iespējas un arvien jauni Tava ceļa posmi! Ja ko dari ar mīlestību un rūpību, agrāk vai vēlāk nāks augļi! Jā, jābūt sākumā pacietīgam, bet ejot neatlaidīgi SAVU dziļi iekšēji sajusto ceļu, augļi būs vienmēr! Tik nemētājies, ej savu ceļu - kaut maziem solīšiem, kaut brīžiem līkločus, neapstājies pie pirmajām grūtībām, šķēršļiem vai bremzēšanās perioda - kā upe, kas atrod ceļu gar akmeņiem un šķēršļiem - pa labi un pa kreisi, bet ej tik uz priekšu! 

Ja Tu zini, ko gribi, kā vēlies justies - ej un dari, dodies drosmīgi uz priekšu, negaidot, ka kāds cits kaut ko pienesīs vai iedos tieši rokās! Viss Tev sanāks un veiksme sekos! Tik atļaujies veidot savu dzīvi pati!

Jo justies labāk – tā nav veiksme, tas ir lēmums!