09/06/2020

Pirmssākumi

Sievietēm parasti tauku depozīti veidojas uz augšstilbiem, gurniem vai vēdera. Manā gadījumā - uz augšstilbiem. Man bija tikai 25 gadi, bet biju paspējusi jau iedzīvoties kompleksos par saviem apjomīgajiem augšstilbiem- neērti uzvilkt peldkostīmu, nepatika pret sevi, skatoties spogulī. Jau tad sāku pastiprināti interesēties par dažādām procedūrām, kas manā gadījumā varētu līdzēt. Rezultātā katru pavasari un rudeni tika veiktas gan vakuummasāžas, gan limfodrenāžas, gan tīšanās aļģēs/mālos, gan elektrolīzes, gan daudz citas procedūras, kas palīdzēja augšstilbu apkārtmēru samazināt par ~1.5cm un rezultāts turējās vidēji trīs mēnešus. Protams, izmaksu ziņā pasākums nebija lēts- viena procedūra 25 EUR, vienā reizē bija nepieciešams kombinēt divas, pietam kurss ir 10x, tādejādi kopā tie bija vidēji 550 EUR, ik pavasari un rudeni. Nemaz nerunājot par to, ka tam visam papildus dažādi krēmi un līdzekļi tika iegādāti arī lietošanai mājas apstākļos.

            Kādā rudenī kārtējo reizi secināju, ka kājas man ir briesmīgas un atkal nepieciešams kaut ko darīt lietas labā. Tajā laikā kādā no radio stacijām informēja par akciju, kas risinājās klīnikā un es nolēmu aiziet uz konsultāciju - ne ar domu, ka gulšos uzreiz uz galda, bet tīri izzināt iespējamos risinājumus un vai vispār ir iespējams kaut ko ar tām kājām izdarīt. Pozitīvi bija tas, ka mans vīrs šo visu ļoti atbalstīja, jo, protams, redzēja, cik ļoti es pati ar to mēģinu cīnīties, kā arī kā tas atsaucas uz finansiālo situāciju.

            Rudenī devos pie dr. Rodkes un jā - viņa apstiprināja, ka iespējams veikt tauku atsūkšanu šīm manām problēmzonām. Protams, āķis bija lūpā. Mājās to vien darīju kā lūkojos spogulī un mēģināju iedomāties, cik forši tas būtu. Divu dienu laikā, izvērtējot visus par un pret (vairāk balstoties uz to, cik naudas jau lieki iztērēts un, ka pavasarī atkal noteikti gaida šādi pat tēriņi), pieņēmu lēmumu, ka patiesi vēlos to darīt. Tā kā gan mans, gan ķirurģes grafiks bija diezgan noslogots, izvēlējos operācijas datumu decembra beigās, domās apzinoties, ka jauno gadu sagaidīšu mājās, atkopjoties.

Gatavošanās...

            Ķirurģe jau uzreiz informēja, ka tauku atsūkšana jeb liposakcija ir operācija, pēc kuras rezultāti nav redzami otrajā dienā, kā arī tas atkopšanās laiks ir samērā ilgs. Uz to brīdi jau biju youtube noskatījušies dažādus video par to, kā tas process vispār notiek, biju pārlasījusi visu iespējamo informāciju arī latviešu un angļu valodās.

            Es apzinājos, ka operācija ir nopietna un arī centos darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas labāk un laicīgi sagatavotos. Sagatavošanās process sevī ietvēra arī vairākas medicīniskas darbības un uz operāciju līdzi bija jāņem šādu analīžu rezultāti:

• Pilna asins aina
• Urīna analīzes
• Asins grupa, rēzus faktors
• Informācija par asins recēšanu un protrombīna indeksu (šīs analīzes jāveic ne agrāk kā divas nedēļas pirms operācijas)
• Plaušu caurskates rezultāti
• Ginekologa izziņa (šie rezultāti ir derīgi gadu)

            Naktī uz 28.decembri bija ļoti liels uztraukums, gulēju nemierīgi un jau sapņos rādījās operācijas process. No rīta, kad bailes bija jau pamatīgas un es sāku domāt, vai tiešām man to vajag, saņēmu zvanu no ķirurģes par to, ka operāciju nākas atlikt. Ja godīgi, biju atvieglota- gan tādēļ, ka biju jau ļoti nobijusies, gan tādēļ, ka sapratu, ka Jauno Gadu varēšu tomēr sagaidīt ārpus mājas.

            Pārcēlām operāciju uz februāra sākumu, kas nozīmēja vien to, ka analīzes atkal jātaisa būs no jauna, bet man jau tas process sāka šķist interesants.

Uz klīniku. Operācijas diena.

            Operācija nozīmēta uz plkst.15.00 Lai izvairītos no lielajiem stresiem tās dienas rītā, izlēmu iet uz darbu, lai novirzītu domas. Izdevās. Plkst. 14.00 vīrs man atbrauc pakaļ uz darbu, es iedzēru pirms operācijas nepieciešamo tableti un dodamies uz klīniku. Man tiek ierādīta palāta un atnests halātiņš, lai varu pārģērbties operācijai. Norisinās pārrunas ar anesteziologu, atkalredzēšanās ar ķirurģi un nu jau manas kājas tiek sazīmētas operācijai. Plkst.15.15 dodos uz operāciju zāli, apguļos un.... pamostos, kad mani tikko ieveduši atpakaļ palātā. Jā, kājās man uzvilktas speciālās bikses, no kurām nedrīkstēšu šķirties veselu mēnesi. Jūtos labi, nekas nesāp. Mazliet pat brīnos, jo biju jau sadomājusies visu to trakāko. Mazliet pagulšņāju, māsiņa ik pa laikam apvaicājas vai man neko nevajag, piedāvā vakariņas, bet, kad tās atnes, es saprotu, ka man galīgi negribas ēst. Iedzeru tēju un dodos gulēt.

            No rīta ceļos ap 8.00, jo 9.00 jau man būs pakaļ. Joprojām nekas nesāp. Pabrokastoju, cenšos apģērbties (ir paņemtas sporta bikses, jo kājas jau manāmi satūkušas, kā arī kājās tiek vilktas botas, jo, iespējams, neko citu nevar uzvilkt). Vīrs ir klāt un varam doties. Jūtos apbrīnojami labi, tādēļ piesakos vīram braukt līdzi uz tikšanos Ainažos. Visu dienu nobraukājam apkārt, pēcpusdienā vēl iepērkamies tirgū, izstaigājos no sirds un pati brīnos par savu labo pašsajūtu.

Sāku atkopties... Pirmā nedēļa pēc operācijas.

Piecas dienas jādzer antibiotikas, lai neveidojas iekaisums. Ar tabletēm tieku galā, bet pulverveida zāles man negaršo... bet ko vajag, to vajag.

            Kājas ar katru dienu aizvien vairāk pietūkst. Bet mājinieki joprojām par manu operāciju neko nezina - staigāju sporta biksēs, cenšos nesēsties (jo pozas maiņa sagādā zināmu diskomfortu), informēju, ka esmu paņēmusi nedēļu atvaļinājumu darbā un citi jautājumi nerodas.

            Visgrūtākā bija pēcoperācijas 4.diena. Jā, es biju informēta, ka būs tūska, ka man var likties, ka tūlīt pārsprāgšu (kaut man tā nelikās), bet man prātā nenāca, ka satūkušas būs ne tikai kājas, bet arī kaunuma lūpas. Pietam tā, ka kājas kopā nevar salikt un tur viss ir TIK zils, ka bail metas (protams, par zilumiem biju informēta, arī par to, ka tie noslīdēs līdz pat pēdām). Gājieni uz tualeti tādejādi izvēršas ilgāki, jo gan jāaprod ar tām biksēm tomēr, gan arī satūkušās kaunuma lūpas liek veikt zināmas korekcijas.

            Piektajā dienā pēc operācijas dodos atrādīties. Pirmo reizi pēc operācijas tiek vilktas nost tās bikses un es beidzot redzu, kādas nu izskatās manas kājas- zilas jo zilas.... Izstāsta man arī kā ātrāk tikt vaļā no zilumiem, kā arī ko darīt ar tām kaunuma lūpām. Bet jāatzīst, ka zilumiem neko speciāli nesmērēju, kā arī citādi neizpaudos, jo no sestās dienas kļuva aizvien labāk. Pēc nedēļas jau drīkstēju aši ieskriet dušā, bet ilgi nekavējoties un pēc tam atkal velkot atpakaļ jau minētās bikses.

Procedūras.

            Apmēram 10 dienas pēc operācijas jāsāk veikt vakuummasāžas kurss gan lai mazinātu tūsku, gan arī, lai neveidotos cieti rētaudi. Vēlamais kurss - 10 reizes. Ar masieri Kombinējām vienā reizē vakummasāžu ar limfodrenāžu (45min+45min). Procedūras veicām pirmdienās, trešdienās un piektdienās un tā jau minētās 10 reizes.

            Pēc aptuveni divām nedēļām sāku atgūt toni jeb zilumi kļuva aizvien mazāk. Noņēmu plāksterus no rētām un nu jau varēju aplūkot arī tās (kopā ir sešas rētas, katra ~0.5cm gara: pie katra ceļgala, uz katra gurna un divas kaunuma apvidū)

            Kājas joprojām pietūkušas, īpaši potītes vakaros, tāpēc tās nedaudz paceļu uz augšu vai izlīdzos ar vēsu dušu. Tomēr jāatzīst, ka jau sāku manīt jaunās aprises un ļoti priecē fakts, ka džinsas, kuras iepriekš bija apspīlētas, tagad ir apspīlētas ar visām pietūkušajām kājām.

Rezultāti.

            Pēc procedūru kursa, protams, ir liela vēlme gan samērīties, gan arī nosvērties, jo tiešām gaidīju, kad mēnesis būs pagājis, lai varētu uzzināt jaunos izmērus.

• Operācijas gaitā esmu šķīrusies no 2600ml tauku (sākumā šis daudzums man nelikās nekas īpašs, bet tad iedomājos kā tas izskatītos, ja to salietu 200ml glāzītēs...)
• Taukiem ir arī svars un nu mans svars ir samazinājies par gandrīz 4kg;
• Un tagad pats galvenais- centimetru zudums:

Parametrs	PIRMS operācijas	PĒC operācijas	PĒC 10 gadiem
Svars	64.2kg	60.7kg	60.1
Gurni	96cm	92.5cm	93
Labā kāja (resnākā vieta)	58cm	50.5cm	51
Kreisā kāja (resnākā vietā)	57cm	50cm	50.5
Ceļi	47cm	45.5cm

Mēnesi pēc operācijas.

            Pēdējo reizi dodos atrādīties ķirurģei. Sabildējamies un samērāmies arī tur. Par rezultātu esmu sajūsmā. Esmu atsākusi iet uz solāriju (nosedzot rētas), arī pabiju pirtī (pēc tam gan bija mazliet jutīgāka labā kāja). Atsāku sporta nodarbības- protams, lēnām un ņemot vērā savas sajūtas, lai nepārforsētu. Rētas gan vēl visu šo vakaru nāksies piesegt vai nu ar speciāliem plāksteriem vai saules aizsargkrēmu ar vismaz SPF30. Jārēķinās, ka dzīšanas process vēl turpināsies vairākus mēnešus, bet man šajā pavasarī šķiet, ka šis ir mans pareizākais lēmums pēdējo gadu laikā, kas ne tikai ļauj man lieliski izskatīties un nebaidīties no pludmales sezonas, bet arī ceļ manu pašapziņu un motivē darboties tālāk.

2020.gads

            Apritējuši 10 gadi. Ņemot vērā, ka nu jau man ir 35 un diezgan daudz dažādus lēmumus nācies pieņemt, šī operācija noteikti ir bijusi vislabākā investīcija sevī! Šo gadu laikā esmu kļuvusi arī mamma diviem bērniem (attiecīgi bijuši arī svara pieaugumi grūtniecības laikā) un bija tāds nedaudz uztraukums, veicot mērījumus, bet izmaiņas minimālas (es tās drīzāk norakstītu uz ādas tonusa rēķina, pie kā, protams, arī nākas nemitīgi strādāt). Tagad, skatoties uz bildēm PIRMS, vispār neticas, ka tā biju es!

12. 2009.

2 ned. PĒC

11. 2010

02. 2011

05.2020